16. marts

Skumji noskatīties kā cilvēki savā starpā plēšas par sen beigušos karu.
Jaunieši, kuri principiāli, tikai tādēļ, ka pēc tautības ir krievi, atsakās runāt latviski sauc vecus onkuļus, kuri iet nolikt ziedus pie pieminekļa, tādējādi godinot savus vecos cīņu biedrus, par nacistiem un fašistiem.
Antifašistu organizācija sauc latviešus par fašistiem, kamēr paši ir ebreji un slaveni ar genocīdu pret musulmaņiem it īpaši palestīniešiem - būtu vērsušies pret to, kas notiek viņu valstī - nevis meklējuši fašismu, kur tā nav.
Bet skumjākais ir tas, ka karš vispār bija - un karš bija, jo cilvēki sekoja Staļina un Hitlera sapņiem, devās karot, slepkavot brāļus un mirt citu cilvēku interešu dēļ.
Skumjākais ir tas, ka tautas plēšās vien pret otru, kaut gan patiesībā ienaidnieks ir starp viņiem pašiem, kāds cilvēks, kas sēj ļaudīs naidu. Āmen.

Visi cilvēki, kas piedalījās, veicināja un vispār atbalstīja karu - nav godināmi. Ne tie, kas karoja par Krieviju, ne tie, kas karoja par Vāciju. Godināmi ir tikai tie cilvēki, kas karoja par brīvību un pret apspiedējiem un tirāniem.

Džordžs Orvels par Anarhistu Kataloniju

„Bija 1936. gada decembra beigas, mazāk kā septiņi mēneši kopš rakstu, bet laiks skrēja vēja spārniem un likās, ka pagājis daudz mazāk laika. Pēdējie notikumi laikam lika ritēt vēl straujāk nekā 1905. vai 1935. gadā. Es ierados Spānijā ar nodomu rakstīt rakstus avīzēm, bet gandrīz nekavējoties pievienojos zemessardzei, jo tā laika atmosfērā tā šķita vispieņemamākā lieta, ko darīt. Anarhisti joprojām kontrolēja Kataloniju un revolūcija ritēja pilnā sparā. Tiem, kas tur atradās jau kopš revolūcijas sākuma, Decembrī un Janvārī noteikti šķita, ka revolūcija ir beigusies, bet cilvēkam, kurš tikko ieradies no Anglijas, Barselonas aspekts šķita pārsteidzošs un satriecošs. Tā bija pirmā reize, kad es atrados pilsētā, kurā valdīja strādnieku šķira. Stārdnieki bija pārņēmuši bija pārņēmuši, praktiski, visas ēkas, lielas un mazas, pie tām bija izkārti sarkanie karogi un melni-sarkanie anarhosindikālistu karogi. Uz katras sienas bija iegravēts sirpis un āmurs līdzās tiem revolūcijas dalībnieku iniciāļi. Gandrīz visas baznīcas bija izpostītas un gleznas sadedzinātas. Strādnieku brigādes sistemātiski izpostīja baznīcas. Uz katra veikala un kafejnīcas bija uzraksts, kas apgalvoja, ka tie ir kolektivizēti, pat zābaku spodrinātāju kastes bija kolektivizētas un nokrāsotas sarkani melnas. Viesmīļi un veikalu menedžeri smaidījas tev sejā un izturējās, kā pret vienlīdzīgu. Uz laiku izzuda arī svinīgs un iztapīgs runas veids. Neviens netieca „Senjor”, „Don” un pat „usted” (jūs). Visi viens otru sauca par „biedriem”, „usted” vietā lietoja „tu” (tu) un „Buenos dias” (Labdien) vietā lietoja „Salud” (Sveiki). Dzeramnauda bija aizliegta ar likumu jau kopš Primo de Rivjēra laikiem. Viens no pirmajiem notikumiem tur bija tas, ka viesnīcas menedžeris man nolasīja lekciju pa to, ka gribēju lifta zēnam iedot dzeramnaudu. Nebija privātu automašīnu, tās visas tika rekvizitētas; tramvaji, taksometri un liela daļa pārējo transporta līdzekļu bija nokrāsoti sarkanmelni. Revolūcijas plakāti bija visur, tie izcēlās uz sienām spilgti zilā un sarkanā krāsā, kas pārējiem plakātiem lika izskatīties pēc dubļu pleķiem. Ramblā, plašajā centrālajā pilsētas ielā, pa kuru nemitīgi pārvietojās cilvēku pūļi, skaļruņi visu dienu un pat līdz vēlai naktij skandēja revolucionāras dziesmas. Visdīvainākais bija pūļu āriene, izskats. Ārēji tā bija pilsēta, kur augstākā šķira vairs neeksistēja. Izņemot nelielu skaitu sieviešu un ārzemnieku, pilsētā vairs nebija „labi ģērbtu” cilvēku. Praktiski visi valkāja strādnieku šķiras drēbes, vai zilus kombinezonus vai kāda veida zemessardzes uniformu. Tas bija dīvaini un aizkustinoši. Es daudz, ko nesapratu un savā ziņā man tas pat nepatika, bet es atzinu, ka tas ir sabiedrības stāvoklis, kura dēļ ir vērts cīnīties... ja vien cilvēkus var uzskatīt par cerību pilniem un apmierinātiem. Bezdarba praktiski nebija un cenas bija ļoti zemas. Ļoti reti varēja ieraudzīt, kādu tiešām trūcīgu cilvēku un neviens, izņemot čigānus, neubagoja. Pāri visam bija ticība revolūcijai un nākotnei, sajūta, pēkšņi pārejot, vienlīdzības un brīvības ērā. Cilvēki centās uzvesties kā cilvēki, nevis kā zobrati Kapitālismā.”