Pašnāvnieku civilizācija.
Cilvēki degradējušies līdz tādam līmenim, ka dŗiz nebūs vairs zemāk, kur krist - tāpēc visi domā par pasaules galu - tapēc visi grib, lai viņu mīkstiem krēsliem, ekrāniem un sātīgās pārtikas dzīve pazustu... Lai sāktos kartība no haosa - jauna kārtība dzimtu, dzīve, kuru ir vērts sargāt...
Labi es nerakstīšu par to, ko visi jau tāpat zina.
Lai dzīvo radikālais primitīvisms, naturālisms!
Noskatījos Hariju Braunu. Man patika tā filma, pirmkārt, jau tāpēc, ka izbijušais jūras kājnieks, sirmgalvis - iztīrija ielas no sērgas, no narkomāniem, jauniem bandu bērniem, kas uzbrūk visiem pēc kārtas un nogalina cilvēkus izpriecām.
Man patika Youtube atstāts komentārs "This movie makes Britain look like shithole, which it is!"
"Sadly, this is a reflection (albeit for dramatic purposes) of large chunks of Britain today.
Basically, a bunch of total c"£%s who think it is America and all gangsta. They terrorise innocent people, intimidate in their hoods and perform no actual function other than be a menace. There are knives, drugs and guns on the streets of England now...
This film may be performing a role as entertainment, but it reflects the harsh realities of life in Britain today (at it's worst)."
Es tagad jums varētu pastāstīt par "chavs", kas ir kas līdzīgs mūsu "urlām". Urlu Anglijas variants. Jaunieši sporta tērpos iespaidojušies no gangsta repa un filmā utt. terorizē cilvēkus, lieto narkotikas, staigā ar ieročiem visus piekauj un tā tālāk un tā joprojām.
badass pensionāri ftw! dodu filmai 5 acis no piecām.
27.04.10
16.03.10
16. marts
Skumji noskatīties kā cilvēki savā starpā plēšas par sen beigušos karu.
Jaunieši, kuri principiāli, tikai tādēļ, ka pēc tautības ir krievi, atsakās runāt latviski sauc vecus onkuļus, kuri iet nolikt ziedus pie pieminekļa, tādējādi godinot savus vecos cīņu biedrus, par nacistiem un fašistiem.
Antifašistu organizācija sauc latviešus par fašistiem, kamēr paši ir ebreji un slaveni ar genocīdu pret musulmaņiem it īpaši palestīniešiem - būtu vērsušies pret to, kas notiek viņu valstī - nevis meklējuši fašismu, kur tā nav.
Bet skumjākais ir tas, ka karš vispār bija - un karš bija, jo cilvēki sekoja Staļina un Hitlera sapņiem, devās karot, slepkavot brāļus un mirt citu cilvēku interešu dēļ.
Skumjākais ir tas, ka tautas plēšās vien pret otru, kaut gan patiesībā ienaidnieks ir starp viņiem pašiem, kāds cilvēks, kas sēj ļaudīs naidu. Āmen.
Visi cilvēki, kas piedalījās, veicināja un vispār atbalstīja karu - nav godināmi. Ne tie, kas karoja par Krieviju, ne tie, kas karoja par Vāciju. Godināmi ir tikai tie cilvēki, kas karoja par brīvību un pret apspiedējiem un tirāniem.
Jaunieši, kuri principiāli, tikai tādēļ, ka pēc tautības ir krievi, atsakās runāt latviski sauc vecus onkuļus, kuri iet nolikt ziedus pie pieminekļa, tādējādi godinot savus vecos cīņu biedrus, par nacistiem un fašistiem.
Antifašistu organizācija sauc latviešus par fašistiem, kamēr paši ir ebreji un slaveni ar genocīdu pret musulmaņiem it īpaši palestīniešiem - būtu vērsušies pret to, kas notiek viņu valstī - nevis meklējuši fašismu, kur tā nav.
Bet skumjākais ir tas, ka karš vispār bija - un karš bija, jo cilvēki sekoja Staļina un Hitlera sapņiem, devās karot, slepkavot brāļus un mirt citu cilvēku interešu dēļ.
Skumjākais ir tas, ka tautas plēšās vien pret otru, kaut gan patiesībā ienaidnieks ir starp viņiem pašiem, kāds cilvēks, kas sēj ļaudīs naidu. Āmen.
Visi cilvēki, kas piedalījās, veicināja un vispār atbalstīja karu - nav godināmi. Ne tie, kas karoja par Krieviju, ne tie, kas karoja par Vāciju. Godināmi ir tikai tie cilvēki, kas karoja par brīvību un pret apspiedējiem un tirāniem.
08.03.10
Džordžs Orvels par Anarhistu Kataloniju
„Bija 1936. gada decembra beigas, mazāk kā septiņi mēneši kopš rakstu, bet laiks skrēja vēja spārniem un likās, ka pagājis daudz mazāk laika. Pēdējie notikumi laikam lika ritēt vēl straujāk nekā 1905. vai 1935. gadā. Es ierados Spānijā ar nodomu rakstīt rakstus avīzēm, bet gandrīz nekavējoties pievienojos zemessardzei, jo tā laika atmosfērā tā šķita vispieņemamākā lieta, ko darīt. Anarhisti joprojām kontrolēja Kataloniju un revolūcija ritēja pilnā sparā. Tiem, kas tur atradās jau kopš revolūcijas sākuma, Decembrī un Janvārī noteikti šķita, ka revolūcija ir beigusies, bet cilvēkam, kurš tikko ieradies no Anglijas, Barselonas aspekts šķita pārsteidzošs un satriecošs. Tā bija pirmā reize, kad es atrados pilsētā, kurā valdīja strādnieku šķira. Stārdnieki bija pārņēmuši bija pārņēmuši, praktiski, visas ēkas, lielas un mazas, pie tām bija izkārti sarkanie karogi un melni-sarkanie anarhosindikālistu karogi. Uz katras sienas bija iegravēts sirpis un āmurs līdzās tiem revolūcijas dalībnieku iniciāļi. Gandrīz visas baznīcas bija izpostītas un gleznas sadedzinātas. Strādnieku brigādes sistemātiski izpostīja baznīcas. Uz katra veikala un kafejnīcas bija uzraksts, kas apgalvoja, ka tie ir kolektivizēti, pat zābaku spodrinātāju kastes bija kolektivizētas un nokrāsotas sarkani melnas. Viesmīļi un veikalu menedžeri smaidījas tev sejā un izturējās, kā pret vienlīdzīgu. Uz laiku izzuda arī svinīgs un iztapīgs runas veids. Neviens netieca „Senjor”, „Don” un pat „usted” (jūs). Visi viens otru sauca par „biedriem”, „usted” vietā lietoja „tu” (tu) un „Buenos dias” (Labdien) vietā lietoja „Salud” (Sveiki). Dzeramnauda bija aizliegta ar likumu jau kopš Primo de Rivjēra laikiem. Viens no pirmajiem notikumiem tur bija tas, ka viesnīcas menedžeris man nolasīja lekciju pa to, ka gribēju lifta zēnam iedot dzeramnaudu. Nebija privātu automašīnu, tās visas tika rekvizitētas; tramvaji, taksometri un liela daļa pārējo transporta līdzekļu bija nokrāsoti sarkanmelni. Revolūcijas plakāti bija visur, tie izcēlās uz sienām spilgti zilā un sarkanā krāsā, kas pārējiem plakātiem lika izskatīties pēc dubļu pleķiem. Ramblā, plašajā centrālajā pilsētas ielā, pa kuru nemitīgi pārvietojās cilvēku pūļi, skaļruņi visu dienu un pat līdz vēlai naktij skandēja revolucionāras dziesmas. Visdīvainākais bija pūļu āriene, izskats. Ārēji tā bija pilsēta, kur augstākā šķira vairs neeksistēja. Izņemot nelielu skaitu sieviešu un ārzemnieku, pilsētā vairs nebija „labi ģērbtu” cilvēku. Praktiski visi valkāja strādnieku šķiras drēbes, vai zilus kombinezonus vai kāda veida zemessardzes uniformu. Tas bija dīvaini un aizkustinoši. Es daudz, ko nesapratu un savā ziņā man tas pat nepatika, bet es atzinu, ka tas ir sabiedrības stāvoklis, kura dēļ ir vērts cīnīties... ja vien cilvēkus var uzskatīt par cerību pilniem un apmierinātiem. Bezdarba praktiski nebija un cenas bija ļoti zemas. Ļoti reti varēja ieraudzīt, kādu tiešām trūcīgu cilvēku un neviens, izņemot čigānus, neubagoja. Pāri visam bija ticība revolūcijai un nākotnei, sajūta, pēkšņi pārejot, vienlīdzības un brīvības ērā. Cilvēki centās uzvesties kā cilvēki, nevis kā zobrati Kapitālismā.”
23.02.10
IWA ideoloģija
(International Workers Association) ideoloģija
*IWA ir anarhosindikālistu savienība.
Jau kopš tās dibināšanas IWA ir noraidījusi centralizāciju, politiskas partijas, parlamentārismu un valsts iekārtu, ieskaitot ideju par proletariāta diktatūru.
IWA programmas mērķis ir apvienot visus strādniekus kaujinieciskās ekonomiskās organizācijās, lai īstenotu sabiedrības reorganizāciju – globālu ekonomisku komūnu un administratīvu grupu sistēmu, kas balstīta uz federācijās apvienotām brīvām padomēm – vietējā, reģionālā, nacionālā un globālā līmenī. Tas būtu pamats pašorganizētai sabiedrībai, kas balstītos uz iepriekšplānošanu un savstarpēju palīdzību – anarhistu komunismam.
Internacionāles principi, mērķi un statūti, kas tiecas pēc šī mērķa, norāda, ka tā sasniegšanai ir jāveic divas darbības: „jācīnās par strādnieku klases ekonomisku, sociālu un intelektuālu augšupeju, mūsdienu sabiedrības iespēju robežās, un jāizglīto cilvēki, lai viņi būtu gatavi neatkarīgi pārvaldīt ražošanas un produkcijas sadales procesus, kad būs pienācis laiks piesavināties visus sabiedrīskās dzīves elementus. „
Internacionālei ir arī stingra pretreliģiska nostāja, tā noraida visas politiskās un nacionālās robežas un pieprasa radikālas izmaiņas ražošanas industrijā, lai samazinātu cilvēces negatīvo ietekmi uz vidi.
Jau kopš Internacionāles pirmsākumiem tā ir ieņēmusi izteikti pretmilitāru nostāju, ko atspoguļo arī anarhistu nostāja pret pirmo pasaules karu, ka strādnieku šķirai nevajadzētu iesaistīties valdošās šķiras cīņā par varu un, pavisam noteikti, nevajadzētu mirt par tās interesēm. Tā iekļāva pretmilitārismu savos pamatprincipos, 1926. gadā dibināja Starptautisko Pretmilitāristu Koalīciju, lai veicinātu atbruņošanos un ievāktu informāciju par ieroču, kara produkcijas ražošanu.
Lai gan par galvenajiem cīņas līdzekļiem tiek uzskatīti streiki boikoti un citas miermīlīgas darbības, IWA dibināšanas dokumentā teikts, ka sindikālisti atzīst kā pamatotu vardarbību aizsargājoties pret valdošās šķiras vardarbīgajām metodēm cīņu laikā, kuras noved pie revolucionāriem iedzīvotājiem, kas atsavina zemi un ražošanas līdzekļus. Tiek uzsvērts, ka tam būtu jānotiek caur tautas zemessardzes veidošnu nevis caur tradicionālo militāro hierarhiju. Tā ir nostādīta kā alternatīva proleteriāta diktaratūras modelim.
*IWA ir anarhosindikālistu savienība.
Jau kopš tās dibināšanas IWA ir noraidījusi centralizāciju, politiskas partijas, parlamentārismu un valsts iekārtu, ieskaitot ideju par proletariāta diktatūru.
IWA programmas mērķis ir apvienot visus strādniekus kaujinieciskās ekonomiskās organizācijās, lai īstenotu sabiedrības reorganizāciju – globālu ekonomisku komūnu un administratīvu grupu sistēmu, kas balstīta uz federācijās apvienotām brīvām padomēm – vietējā, reģionālā, nacionālā un globālā līmenī. Tas būtu pamats pašorganizētai sabiedrībai, kas balstītos uz iepriekšplānošanu un savstarpēju palīdzību – anarhistu komunismam.
Internacionāles principi, mērķi un statūti, kas tiecas pēc šī mērķa, norāda, ka tā sasniegšanai ir jāveic divas darbības: „jācīnās par strādnieku klases ekonomisku, sociālu un intelektuālu augšupeju, mūsdienu sabiedrības iespēju robežās, un jāizglīto cilvēki, lai viņi būtu gatavi neatkarīgi pārvaldīt ražošanas un produkcijas sadales procesus, kad būs pienācis laiks piesavināties visus sabiedrīskās dzīves elementus. „
Internacionālei ir arī stingra pretreliģiska nostāja, tā noraida visas politiskās un nacionālās robežas un pieprasa radikālas izmaiņas ražošanas industrijā, lai samazinātu cilvēces negatīvo ietekmi uz vidi.
Jau kopš Internacionāles pirmsākumiem tā ir ieņēmusi izteikti pretmilitāru nostāju, ko atspoguļo arī anarhistu nostāja pret pirmo pasaules karu, ka strādnieku šķirai nevajadzētu iesaistīties valdošās šķiras cīņā par varu un, pavisam noteikti, nevajadzētu mirt par tās interesēm. Tā iekļāva pretmilitārismu savos pamatprincipos, 1926. gadā dibināja Starptautisko Pretmilitāristu Koalīciju, lai veicinātu atbruņošanos un ievāktu informāciju par ieroču, kara produkcijas ražošanu.
Lai gan par galvenajiem cīņas līdzekļiem tiek uzskatīti streiki boikoti un citas miermīlīgas darbības, IWA dibināšanas dokumentā teikts, ka sindikālisti atzīst kā pamatotu vardarbību aizsargājoties pret valdošās šķiras vardarbīgajām metodēm cīņu laikā, kuras noved pie revolucionāriem iedzīvotājiem, kas atsavina zemi un ražošanas līdzekļus. Tiek uzsvērts, ka tam būtu jānotiek caur tautas zemessardzes veidošnu nevis caur tradicionālo militāro hierarhiju. Tā ir nostādīta kā alternatīva proleteriāta diktaratūras modelim.
Abonēt:
Ziņas (Atom)