(International Workers Association) ideoloģija
*IWA ir anarhosindikālistu savienība.
Jau kopš tās dibināšanas IWA ir noraidījusi centralizāciju, politiskas partijas, parlamentārismu un valsts iekārtu, ieskaitot ideju par proletariāta diktatūru.
IWA programmas mērķis ir apvienot visus strādniekus kaujinieciskās ekonomiskās organizācijās, lai īstenotu sabiedrības reorganizāciju – globālu ekonomisku komūnu un administratīvu grupu sistēmu, kas balstīta uz federācijās apvienotām brīvām padomēm – vietējā, reģionālā, nacionālā un globālā līmenī. Tas būtu pamats pašorganizētai sabiedrībai, kas balstītos uz iepriekšplānošanu un savstarpēju palīdzību – anarhistu komunismam.
Internacionāles principi, mērķi un statūti, kas tiecas pēc šī mērķa, norāda, ka tā sasniegšanai ir jāveic divas darbības: „jācīnās par strādnieku klases ekonomisku, sociālu un intelektuālu augšupeju, mūsdienu sabiedrības iespēju robežās, un jāizglīto cilvēki, lai viņi būtu gatavi neatkarīgi pārvaldīt ražošanas un produkcijas sadales procesus, kad būs pienācis laiks piesavināties visus sabiedrīskās dzīves elementus. „
Internacionālei ir arī stingra pretreliģiska nostāja, tā noraida visas politiskās un nacionālās robežas un pieprasa radikālas izmaiņas ražošanas industrijā, lai samazinātu cilvēces negatīvo ietekmi uz vidi.
Jau kopš Internacionāles pirmsākumiem tā ir ieņēmusi izteikti pretmilitāru nostāju, ko atspoguļo arī anarhistu nostāja pret pirmo pasaules karu, ka strādnieku šķirai nevajadzētu iesaistīties valdošās šķiras cīņā par varu un, pavisam noteikti, nevajadzētu mirt par tās interesēm. Tā iekļāva pretmilitārismu savos pamatprincipos, 1926. gadā dibināja Starptautisko Pretmilitāristu Koalīciju, lai veicinātu atbruņošanos un ievāktu informāciju par ieroču, kara produkcijas ražošanu.
Lai gan par galvenajiem cīņas līdzekļiem tiek uzskatīti streiki boikoti un citas miermīlīgas darbības, IWA dibināšanas dokumentā teikts, ka sindikālisti atzīst kā pamatotu vardarbību aizsargājoties pret valdošās šķiras vardarbīgajām metodēm cīņu laikā, kuras noved pie revolucionāriem iedzīvotājiem, kas atsavina zemi un ražošanas līdzekļus. Tiek uzsvērts, ka tam būtu jānotiek caur tautas zemessardzes veidošnu nevis caur tradicionālo militāro hierarhiju. Tā ir nostādīta kā alternatīva proleteriāta diktaratūras modelim.
